Minimālisms

Hmm, laikam jau manī ir kaut kas no minimālisma. Dzīves audekls vienkārši nevar būt pārpildīts. Nu labi. Patiesībā jau daudziem tas nešķistu ne līdz pusei piepildīts, bet savādāk ir bezgala grūti. Izrādās, ja ir dažas sociālas aktivitātes, kas padara dzīvi krāšņāku, nevis liek pārdomāt "Into the Wild" sižetu, kārdinošai liekoties idejai to zināmā līmenī īstenot, tieksme klabināt pa datora taustiņiem nav tik liela. Lai gan reizēm tomēr uznāk ilgas pēc mazajiem klikšķiem, kas sprēgā zem pirkstu galiem, radot vārdus spožā ekrānā..

Un atkal pilnmēness

Mans mīļākais laika posms. Mēness, apaļš un vilinoši mirdzošs, mēro savu ceļu no viena loga rūts stūra uz otru. Protams, tā tikai šķiet, istabā sēžot un izmantojot dabas dāvāto savā labā, šoreiz - kā lampu.. Nu labi, gandrīz vienmēr kā lampu. Vēl viens pluss skaidrām debesīm un laternām, kas ir tieši otrā stāva virtuves līmenī. Mierīgas dabas darbiem, kā mūzikas baudīšanai vai domāšanai, it īpaši pēc sen gaidītas vannas, nekāds papildus apgaismojums nemaz nav vajadzīgs. Lai gan citi to sauc par tumsu, pieķerot mani liekam vārīties ūdeni tējai. Tas bija neviens cits kā mans burvīgais tēvs. Ja brīdi pirms tam būtu pabijusi spilgtā vasaras saulē, tad apkārtne neapšaubāmi liktos piķa melna, bet saskaņā ar dabu tas nemaz nav iespējams, jo abus šos lielumus šķir krēsla.. Vai tad tā nav domāta, lai cilvēks paspētu pierast pie gaidāmās nakts?
Un vēl kas: datormapē beigušās pievienojamās bildes.. Būs jāiet ekspedīcijā meklēt jaunas foto noskaņas.

Ceļā uz bērnību

Sēdēju nedaudz vīlusies vecajā tramvajā, ļaujot, lai tas mani ved garām ēku rindām, izpluinītām lapotnēm un mašīnu straumēm,  un centos neklausīties pastiprinātajos ielas trokšņos, ko izteiksmīgi papildināja līdzbraucēju skaļās balsis. Apcerot šādu neveiksmīgu pagriezienu visnotaļ jaukā dienā, prātā uzdūros atmiņai no bērnības. Nevilšus, tāpat kā toreiz, ar acīm cītīgi sekoju zāles stiebriem, kas cauri asfalta plaisām izspraukušies pretī saules gaismai. Ceļa nomalei raksturīgais vienaldzīgums savā ritmiskumā aizrauj un ļauj aizmirsties, paglābjot domas no pārējās apkārtnes ietekmes. Izlecot no šī pilsētnieciskā kāpura, sajutu apņemošu zemes un priežu skuju smaržu. Dzīve atkal šķita sajūsmas vērta. To kā burvju mājiens apliecināja pie atkritumu tvertnēm atstāts koka šūpuļzirdziņš, it kā aicinādams patiešām atgriezties senajās, bezrūpības pilnajās dienās..

Tāda ir dzīve

Tāda ir dzīve - iedomājamies, pasapņojam, noliekam malā un vēlāk atceramies. Bieži vien tikai pēc gadiem, kad šķiet - ir jau par vēlu, bet padošanās domāta gļēvajiem. Ja reiz tiešām gribam, tad varam! Vienkārši lietu kārtība atkarīga no mūsu prioritātēm - tā tas bijis un tā tam būs būt. Atliek tikai cerēt, ka izvēlamies tās pareizi..

Bon Appetit!

It kā..

Jā.. Nu it kā jau nekā jauna nav, ko ierakstīt. Bet pirkstu gali niez, un šeit ir vieglāk sadomāt sakarīgus teikumus nekā no "bēniņiem" jaunu sapni izvilkt. Tur jādomā. Daudz jādomā. Bet Septembris ir tik laipns pret mani - silda ar sauli, ļauj priecāties par putnu dziesmām un mirdzošām lapām, kas tik patīkami šalc, tauriņiem, kas lidinās līdzi, kad tiem iet garām.. Parastās naivās blēņas. Tomēr tas viss liek smaidīt un priecāties par dzīvi. Tie ir dabas mazie komplimenti mums. Un ar tādu atbalstu jau droši vien drīz pierakstīsies arī debešķīgs sapnis..

Migla un auzu pārslu putra

Pamodos. Nolēmu, ka tāpat jau vēls un nav vērts steigties ar celšanos - tā veselas trīs reizes. Kad tomēr beidzot saņēmos, izrādījās, ka pulkstenis rāda sešas minūtes pāri astoņiem. Esmu ļoti apmierināta par šādiem bezmodinātāja sasniegumiem. Būs man balvā kafija un brokastu putra. Un mūzika būs. Un iešu to visu ārā uz balkona, jakā satinusies, baudīt. Kā nekā jāatzīmē zinību dienas priekšvakars..

Piens

Pareizi tomēr domā tie, kuri saka - jāmācās no citu kļūdām. Teica man, teica vairākkārt, lai sviežu ārā to ierūgušo pienu. Bet es viņus ignorēju. Un nu.. Nu būtu labāk ticējusi, ka nekā tur nebūs, un izmetusi to žurgu. Bet kārtējo reizi gribējās pašai peļķē iekāpt un pārbaudīt, vai tiešām tur tik slapjš un netīrs ūdens, kā visi runā. Ir. Vēl briesmīgāks. Klīst nostāsti, ka Talsu piens sarūgstot, kā produktam ar tādu nosaukumu pienāktos, bet ar Rīgas piena kombinātu labāk nepīties. Smird bez gala un garšo pēc skāņa suņa..

No otras puses (ja nedomājam par ēdienu, bet morālo baudu), izrādās - jānodzīvo vienā vietā divi gadi un no mājas jāizlien pilnīgā tumsā, lai atklātu, ka ēkas galā ir burvīgs zāles pleķītis, kuru siltas nakts laikā vienatnē var apdzīvot, baudot koku lapu šalkoņu vasaras vējā un zvaigznes debesīs. Esmu apņēmusies turp iegriezties biežāk, varbūt pat dienas laikā.. Ar sviestmaizi un aveņu tēju..

Hmmm...

Un tā baudām pēdējo (Pēdējo!) šī gada augusta sestdienu. Nezinu, kādēļ ļaudis vienmēr uzsvēruši, ka kaut kas ir kaut kā pēdējais, bet, par to iedomājoties, daļiņa nostaļģijas ielaužas arī manī. Tad nu sēroju par to, ka pagājusi šī visnotaļ lieliskā vasara. Bija gandrīz kā tajos senajos laikos, kad ne par ko nevajadzēja raizēties, ja vien skolā pieklājīgas atzīmes. Kopā ar tiesībām nāk papildus atbildība - tā tam būs būt, ja vien nevēlamies piekopt kartona mājiņu dzīves veidu.. Un, lai gan zinu - septembris būs saulains, zeltains, smaržojošu lapu piepildīts un koka ēku omulības piesildīts, tas sev līdzi atvilks vecu linu maisu, no kura kā saritinājušies kāpuri izbirs pienākumi. Ja turēsim tos cieņā un rūpēsimies par tiem, kā nākas, skatīsim tauriņus. Pretējā gadījumā būs tikai beigts tārpiņš. Un tomēr.. Bezrūpības vīnam ir neizsakāmi jauka garša, kas ikdienā mēdz pietrūkt.

Kājas pār palodzi

Reiz sensenos laikos.. Nu labi, jau labi, ja tā kārtīgi padomā, nemaz tik aizvēsturiski sen tas nebija. Reiz, kad man vēl bija mazas, jaukas, klusas, pieklājīgas, izpalīdzīgas, nu vispār, apbrīnojamas, mazas meitenītes reputācija, Latvijas televīzija (atkarīgā, vai neatkarīgā - to gan esmu aizmirsusi) raidīja tādu fantastisku seriālu kā "Kapeņu stāstiņi". Nu, lūk, baudu mūziku (George Harrison - Marwa Blues) un lūkojos mēness virzienā, kājas gar mājas sienu tirinādama un nakts gaisu baudīdama (jā, jā, laptops izkāpis uz palodzes līdzi un ieņēmis sev norādīto vietu - klēpi; un, ja es tagad kritīšu lejā kā tie mini bērni degpunktā un citās briesmīgajās ziņās, šis lidos līdzi). Priekšā lielajam lukturim plivinās visādi mākoņērmi. Un viens no tiem izskatījās pēc jauka cilvēkbērna ar zirgasti. Izskatījās, izskatījās, līdz izķēmojās līdz īgnai, anoreksijas māktai pusaudzei, kas vēl tālāk "attīstījās" par galīgi izģindušu kapeņstāstiņu ievada varoni. Nez, kāpēc mūsdineās vairs neko tādu neraida? Varbūt arī es televizoru tad ieslēgtu biežāk nekā reizi mēnesī.. Vispār jau jāieslēdz ir; paši saprotat - maksāt un nelietot nopirkto pakalpojumu ir tas pats,kas sviest labu ēdienu ārā, apzinoties, ka ir tūkstošiem cilvēku, kam tajā pašā laikā vēderi no bada kā bungas uzpūtušies..

Nu, protams, bez  lietus uz monitora jau iztikt nevarēja, bet es neko nesaku, kamēr kājas sausas, tikmēr ir labi..

Milzu kašķis

Ak, kāda laime, kāds prieks! Kas to būtu domājis, ka Brīvdabas muzejs, kas visu laiku neuzkrītoši eksistējis bez maz tepat ap stūri (autovadītāju valodā runājot), tiešām ir apmeklēšanas vērts! Ja patiesi pienāktu tik bieži solītais pasaules gals, tur varētu patverties un atsākt ar dabu harmonisku dzīvi. Māsa precīzi piezīmēja, ka tur vismaz visi darbarīki būs saglabājušies. Citādi jau mēs no modernās, elektriskās enerģijas radījumiem vien pārtiekam.

Galvenā tēma tomēr ir cilvēks un viņa instinkti. Skaitāmies taču bara dzīvnieki, tāpat kā vilki, vai ne? Bet, redz, arīdzan tāpat kā pie šiem jaukajiem zvēriņiem, starp mums gadās pa dīvainim, kuram bara dzīve neder. Un man šai sakarā ir vēl grūtāk. Kad sabiedrības apkārt vispār nav, ilgi izvilkt bez melanholijas un cita veida skumjām, nevaru, un.. nu, godīgi sakot, arī negribu.. bet, kad viņi sarodas par daudz vai par ilgu, arī nav labi. Šis nav mājiens, mīļie! Vienkārši riebjas, par kādu raganu pārvēršos, kad ilgāku laiku neesmu palikusi vienatnē. Un vēl no daudzbērnu ģimenes skaitos...

Prasās pēc viena mierīga saullēkta.

Tikai trijatā - mūzika, es un saule.

Pilsēta ar rītdienu

Biju Ventspils jubilejas svinēšanai pašā degungalā. Priecājos par Čikāgas piecīšiem, kas gan savākušies bija jaunas asinis no tā gala latvju klāsta. Bēgu no nevēlamas ausu traumēšanas ar bezgaumīgu bļaustīšanos sintētiska ritma pavadībā. Piecietu citus nevēlamus trokšņus, kuru starpbrīžos dziedāju līdzi vecajām, labajām Imanta Kalniņa dziesmām. Vēroju "parodiju par Punktiņu" (no P.&Antons)jeb Olgu, kas izdvesa mūsdienu skatuvei, šķiet, piemērotas skaņas un purināja aplīšiem rotātos bruncīšus kā trīsgadīga meitene ar milzu ambīcijām. Salu un brīnījos par māsu, kura šai sakarā izrādīja īstu varonību, pat piedāvādama man savu vienīgo jaku. Bet, nepārprotiet! Cerības netika pieviltas. Piepildītas gan arī ne.. Bet man jau to vispār nebija, tāpēc nudien nežēlojos. Pasākumu var saukt par itin izdevušos, jo dzīvesprieka āķis jau slēpjas attieksmē.

Tomēr par spīti visam vislabākā šķita rīta daļa, kad pilsētu pildīja atsvaidzinoša migla un no mākoņu tīmekļiem centās izspraukties saule.

Dzīve un internets

Nu tā, redz, ir ar tām sēžamlietām. Ja gribas apkārt skraidīt (braukāt) un vasaru baudīt, tad ar ikdienas datorizklaidēm, kas padara vienmuļās dienas ciešamākas, tā ir, kā ir.. Esmu sapratusi, ka klusais uzstādījums izdarīt ierakstus regulāri ir ārkārtīgi grūti realizējams. Tad nu priecājamies par to, ka patiesībā jau nav nekādas vajadzības pēc šādas atkarību izraisošas darbošanās, un ejam lietū klausīties, debesīs šūpoties!

Tie dīvainie brīži

Dažkārt iznāk tā, ka pamostoties gribas dziedāt. Nevis klausīties mūziku, bet tieši dziedāt. Nez, tas liecina par sava veida narcisismu vai arī to var uzskatīt par labu lietu?

Atkal saule

Pēc tām lietainajām dienām zilas debesis ar mākoņu pušķīšiem un lapu čaboņu vējā tā vien aicina klausīties Richie Havens "Here Comes The Sun" un smaidīt pa visu ģīmi. Reizēm taču uznāk tādi brīži, ka šķiet - pasaule nevarētu būt ideālāka..

Nogurums

Ne velti cilvēki izdomājuši gulēt pa nakti. Jā, nu, pirmkārt jau tumšs - grūti strādāt, nebaidoties sevi savainot. Bet, otrkārt, atpūta ir daudz efektīvāka. Gaismā tomēr kārtīgi izgulēties nevar. Stundu skaits it kā tas pats, bet sajūta ārkārtīgi miegaina. To es tagad iz pieredzes saku.

Nakts burvīgums turpinās

Aizgāju čučēt (tiešām čučēt - apskāvu spilvenu un kārtīgi saritinājos kamoliņā) šorīt, gaismai austot. Bija nedaudz pāri pieciem un atkal lija. Tādu šūpuļdziesmu grēks neizmantot, it īpaši, ja visa nakts jau aizvadīta, klausoties šajās skaņās. Mērens vējš un lietus ir pilsētas alternatīva jūrai. Gandrīz meditācija.

Un tagad! Izskatās, ka ar nelielu devu fizisko aktivitāšu vien nepietiek, lai cilvēkam "riepiņa" pazustu. Ir jāizskauž arī neveselīgie ēšanas paradumi. Tāpēc šodien kompromiss! Brokastīs varenā auzu pārsla ar ķecerīgo ievārījumu uzdejos tango.

Jauna diena, jauna nedēļa

Šodien līdz ar pamošanos dienā ienāca nedaudz apātijas. Kafijas krūzē noslīkusi mini muša pielipa pie pirksta, kad makšķerēju to laukā no gaišbrūnā šķidruma. Vienu sekundes desmitdaļu pat smadzenēs pavīdēja tāds kā žēlums par nesaprātīgo radību. Bet tas arī viss. Tagad uz šķīvja malas tā atgādina izķēmotu bitīti Maju/Maiju (kā nu kuram labpatīk). Trūkst tikai sīka skārda spainīša medum.

Būtu tik brīnumjauki gribēt būt ārā, kādā smilgām saaugušā pļavā, kur smalkie stiebri, vējā liecoties, glaužas gar ādu. Būt dabā un vienkārši baudīt mākoņu tēlus debesīs, kad pēdējā aizraujošās grāmatas nodaļa izlasīta un pārdomāta. Būt slaidai un skaistai, ietērptai plandošā kleitā. Valkāt smaidu sejā visas dienas garumā. Šūpot basas kājas saulē sasildītā upē un laist meldru kuģīšus pa straumi.

Kāpēc mēs tik bieži ignorējam tās lietas, kas padarītu mūs laimīgus, sniegtu gandarījuma sajūtu? Kāpēc tika izgudrotas sasodītās bailes no darīšanas? Ak, jā! Un man vairs nepatīk slinkums.

Šķīstošā kafija

Kā var zināt, kurš ceļš ir pareizais? Reizēm, ejot pa to lielo un taisno šoseju, var ieraudzīt kādu satriecoši skaistu zemes celiņu, iegriežamies pļavās un mežos. Un, nepaejoties pa turieni, mēs nekad neuzzinātu, vai tur galā nav mūsu sapņu māja, ūdens krastos, ar plašu augļu dārzu un lielu terasi.. Domāju - jāstaigā caur dzīvi kā kaķim. Kur pašam tīk. Galu galā pat senie ēģiptieši zināja, cik tie dzīvnieki gudri.

Rozā Floids

Sailgojos pēc sudoku un Pink Floyd mūzikas. Vēl tikai jāsaņemas un jāiziet nopirkt saldējumu. Tādu baltu, krēmīgu, ar rozīnēm. Tad būs perfekta sestdienas pēcpusdiena..

Izrādās - piektdiena!

Jā, šķita, ka pamostos ceturtdienā, bet ar laiku nāca atklāsme par īsteno dienas nosaukumu. Redzējāt debesis? Šodien staigājami smaidāmā diena. Tam par godu arī labā kompānijā tika ieturētas pusdienas Grīziņkalna koku paēnā (nu labi, mākoņu dēļ jau ēna bija visur, bet tas tā poētiski skan..). Nostaigājusies un nogurusi nolēmu mājup braukt. Iekārtojos uz kāpnītēm savā mīļākajā 6.tramvaja pieturā (Brīvības iela) un laimīgi dungoju "Kā senā dziesmā". Pēkšņi piečāpo vīrelis rūtainā kreklā un saka - esot jābrauc uz Ropažiem; tur koncerts, kurā divi onkas draugi arī dziedot un spēlējot. Nu kā es varēju atteikties? .. Iedomājoties par milzīgu krūzi siltas kafijas ar pienu un vafeļu trubiņām, kas, tikko nopirktas, somā grab! Nekur nav tik labi, kā mājās. Pat Ropažos ne.

Jā, tā ir taisnība.

Jau kopš seniem laikiem mīlu savu māsu. Viņa bija vecāka, skaistāka, gudrāka un, būsim godīgi, reiz arī stiprāka. Bet ne jau tās vien ir viņas labās īpašības. Baibai vienmēr ir bijušas lieliskas idejas attiecībā uz dzīvošanu. Tad nu tiek ņemts vērā Sv.Patrika (jeb visa zaļā) dienas burvīgums un nolemts, ka arī citas krāsas ir pelnījušas pa dienai..

31.07. Tumši zilā jeb indigo diena;

31.08. Sib vakars pirms Zinību jeb Violetās dienas;

1.09. Violetā diena;

9.10. Sarkanā diena;

13.12. Oranžā diena;

12.02. Dzeltenā diena;

17.03. Zaļā diena (bez šaubām..);

1.05. Zilā (debesu) diena.

Papparapappā

Viena maza turku pupa spēlējas ar zīmuļiem. Paņem talkā pildspalvu,- zilus krūmus, māju purvā sazīmē. Atslēga bij' nolauzta, akacī iemesta. Viens. Divi. Trīs. Laiks ir gulēt iet!

jeb

Ļāvos kārdinājumam - apēdu divus gardus kruasānus (šokolāde&karamele). Tagad karstu un ķēpājos pa izbijušu papes kasti. Būs smuki.

Zirņi..

Un šodien tapa zaļas zirņu krelles! Protams, tiek cerēts, ka potenciālie kāpuri neizšķilsies un visu nesaēdīs, jo šī rota paredzēta ziemas saulgriežiem. Zinu - dīvains laiks, kad domāt par Ziemsvētkiem, bet decembrī tāda vispār nebūs. Vajadzēs pagūt izdarīt simtiem citu lietu (kas atliktas uz pēdējo brīdi, bez šaubām). Lai nu kā, jūtos varenu darbu padarījusi,stundām šķirojot kakainās sēkliņas no labajām. Attiecīgi sevi arī atalgoju.Saliku piecas porcijas saldēties un devos izbaudīt vakara peldi.

Kārtējo reizi pieredzēju, ka cilvēki, kas sakās ejam peldēties, patiesībā dodas tikai paplunčāties seklumā un lielāko daļu laika zviln krastā. Ai, ai, ai...

Ha hā! Esmu atpakaļ!

Jā, nepildīju savu nodomu - neizdarīju ierakstu katru dienu.. Bet bija labs iemesls! Vajadzēja saģērbties smukā kleitā un parakstīties laulības apliecībā. Tāda jauka sajūta, zinot, ka tagad divus cilvēkus varēs saukt vienkārši par sievu un vīru, turklāt esmu darījusi kaut ko šīs lietas labā.

Lai nu kā, turpinājās Rīgas mežos iesāktā ogu afēra. Brīvdienās barojos ar lielu devu jāņogu, upeņu un ērkšķogu, kā arī mulsinoša izskata dārza mellenēm. Ak! Avenes un ķirši taču arī bija! Jāatzīst - jutos kā īstā vasarā, kas nebija pieredzēta nu jau vairākus gadus. Sāku jau domāt, ka kļūstu pieaugusi, taču izrādās - vēl ne!

Vasaras lietus..

Kas var būt labāks par šo? Sēdi laimīgi istabā pie atvērta loga. Apkārt spilveni un lakats, kurā ietīties. Lietū mirdzošo lapu smarža savijas ar tējas aromātu un rada dīvainu drošības sajūtu. Fonā skan Bob Robles "Classic Double Double" (http://beemp3.com/download.php?file=1279500&song=Classic+Double+Double). Ar tādu pamatu var sākt darīt lielas lietas.. vai arī kaut ko uzšūt, salāpīt sakrājušos apģērbu kaudzīti, .. varbūt beidzot ķerties pie mālu poda un uzmeistarot kaut ko skulptūrveidīgu. Ak šīs iespējas! Noskatīšos vispirms filmu un tad izlemšu.

Vienā jaukā dienā

Vienā jaukā dienā jeb vakar, tā ap pieciem, izgāju vasaru digitālajā ziepju traukā smelties... Un atnācu pilnu somu niedru stublājiem. Ko ar tādu mantu darīt? Neesmu vēl izdomājusi. Bet lasīt bija vērts kaut vai tādēļ vien, ka sajūta varena. Sēdēt tā savā nodabā un visā nopietnībā šķirot labos kātiņus no sliktajiem. Aizmirsties un kārtīgi izbaudīt procesu. Senos laikos, kad vēl nemācēju rakstīt, iedvesmojos no lielās māsas un ilgi sēdēju pie pelēkas, ķirmju apkošļātas koka lādes, izlikdamās, ka drukāju garus un svarīgus rakstus. Brīnumaini, kā bērniem var stundām neapnikt nodarboties ar kaut ko šķietami vienmuļu un apnicīgu..

Bet bildes arī galu galā dabūju! Un visvairāk iepriecina tās, kas nebija photožopā jābāž.

Sveiciens usiešiem!

Kamēr ASV ļaudis jūk prātā un nezin kādas balles, ģimeņu atkalapvienošanās un cienastus rīko, te ir mierīgs pirmdienas rīts (piedodiet, agra pēcpusdiena). Un man prieks par to.
Galu galā nekur nav tik labi kā mājās. Nekur lietus laikā tā nesmaržo bērzu lapas un meža zemenes. Un patiesībā jau arī cilvēki te ir burvīgi..

Un tā, dāmas un kungi!

Apbrīnojami, apbrīnojami! Ir noticis brīnums!

Pamodos no rīta! Tiešām bija rīts - 9:1o. Pašai milzīgs prieks par tādu pagriezienu dzīvē. Cerams tikai, ka tā nebija vienkārši kļūme līdzšinējā miega sistēmā, kas paredzēja dabisku celšanos tā ap 11-13:oo. Tas gan, protams, būs redzams ar laiku.. Jābūt pacietīgiem un jāgaida.

Bet tikmēr baudām svēto dienu!

Sestdienā!

Juhū! Balkona durvis līdz kājai vaļā, guļamistabā loga atvērums ar diviem skaistiem akmens ķīļiem nostiprināts. Žalūzija pie sienas ar kniepadatām piesprausta, lai neplivinās pa gaisu.. Tagad man pie deguna ir tumšzaļa "bura", vējš matos un jaunākais šī rīta izgudrojums - kafija ar pienu&piparmētru.. Tradīcijas jāsaglabā! Taču laikiem mainoties, tās atļauts nedaudz atsvaidzināt.

P.S. Un tikko tālumā nogranda pērkons! Būs fantastiski, ja atnāks tuvāk un līdzi atvedīs arī kārtīgu vasaras lietu. Cerēsim!

Nosacīts sākums

Skanot SWH Rock un kafijai kairnoši smaržojot, nolemju atzīmēt šo I jūliju ar kādu ziņu blogā, kuru (izrādās!) esmu izveidojusi pirms aptuveni diviem gadiem..

Tātad! Šodienas svarīgo darbu sarakstā:

I Pamosties bez modinātāja un tiešām vēlēties celties;

II Ar prieku saklāt gultu;

III Uzlikt vārīties ūdeni kafijai, izņemt no ledusskapja pienu, sagatavot krūzīti;

IV Atdzīvināt uzticamo biedru datoru un uzmeklēt vasaras fona mūziku;

V  Ķerties pie radošā darba lādes.

Daudz laimes Imanta vārda dienā!