Šodien līdz ar pamošanos dienā ienāca nedaudz apātijas. Kafijas krūzē noslīkusi mini muša pielipa pie pirksta, kad makšķerēju to laukā no gaišbrūnā šķidruma. Vienu sekundes desmitdaļu pat smadzenēs pavīdēja tāds kā žēlums par nesaprātīgo radību. Bet tas arī viss. Tagad uz šķīvja malas tā atgādina izķēmotu bitīti Maju/Maiju (kā nu kuram labpatīk). Trūkst tikai sīka skārda spainīša medum.
Būtu tik brīnumjauki gribēt būt ārā, kādā smilgām saaugušā pļavā, kur smalkie stiebri, vējā liecoties, glaužas gar ādu. Būt dabā un vienkārši baudīt mākoņu tēlus debesīs, kad pēdējā aizraujošās grāmatas nodaļa izlasīta un pārdomāta. Būt slaidai un skaistai, ietērptai plandošā kleitā. Valkāt smaidu sejā visas dienas garumā. Šūpot basas kājas saulē sasildītā upē un laist meldru kuģīšus pa straumi.
Kāpēc mēs tik bieži ignorējam tās lietas, kas padarītu mūs laimīgus, sniegtu gandarījuma sajūtu? Kāpēc tika izgudrotas sasodītās bailes no darīšanas? Ak, jā! Un man vairs nepatīk slinkums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru