Vienā jaukā dienā jeb vakar, tā ap pieciem, izgāju vasaru digitālajā ziepju traukā smelties... Un atnācu pilnu somu niedru stublājiem. Ko ar tādu mantu darīt? Neesmu vēl izdomājusi. Bet lasīt bija vērts kaut vai tādēļ vien, ka sajūta varena. Sēdēt tā savā nodabā un visā nopietnībā šķirot labos kātiņus no sliktajiem. Aizmirsties un kārtīgi izbaudīt procesu. Senos laikos, kad vēl nemācēju rakstīt, iedvesmojos no lielās māsas un ilgi sēdēju pie pelēkas, ķirmju apkošļātas koka lādes, izlikdamās, ka drukāju garus un svarīgus rakstus. Brīnumaini, kā bērniem var stundām neapnikt nodarboties ar kaut ko šķietami vienmuļu un apnicīgu..
Bet bildes arī galu galā dabūju! Un visvairāk iepriecina tās, kas nebija photožopā jābāž.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru