Varbūt saprotat

Prāts kā no murgainas slīkšņas

Purva malā atrāpies un bezspēkā atkritis.

Attapties. Piecelties tukšumā,

Redzēt saldu noliegumu acu priekšā - 

Gaiša dzidra migla vienmērīgi sastindzinājusi pasauli.

Viens plakstiņa vēziens. Nākamais.

Būt pie samaņas un atpazīt īstenību.

Baltajos palagos zūd jēga, un..

Pat akmens grīda vairs nešķiet atbalsts pietiekošs.

Kā sviestmaižu gruži kaisles druskas

Izslīd atmiņas ūdeņos tik liegi

Kā palsi zīda pavedieni caur nosalušiem pirkstiem.

Ķermenis pretojas. Negrib atzīties.

Līdz smadzenes iezīžas katrā šūnā

Kā mēris, tracinot mieru, alkdams panikas.

Sirds un sviedri. Atklāsme ieskrienas apdullinošos

dārdošu vagonu ritmos. Un nepāriet.

Nāves deja bez lieciniekiem. Ar vainas apziņu.

Reibums. Riebums. Rīboņa turpinās.

Tā neizzūd, neizgaist, nebeidzas.

Tā jāiemīl, lai dzīvotu, bet jāsavalda

un badā jāmērdē, lai izdzīvotu.

Izvēles vidū

Un tad uznāk tāds mirklis, kad, šķiet, apātija ir labākais, kas dzīves ēdienkartē atrodams. Jā, garšo arī smiekli un vēja nesta lapu šalkoņa pļavu svaigajā gaisā, garšo peldes negaisa sabangotā jūrā un garšo arī cilvēku mirdzošie skatieni. Tomēr apetīte ir savāda padarīšana. Tā ļauj atcerēties, cik ļoti citkārt kārojies tās gaišās un saulainās uzkodas ar spēcinošu un izteikti atspirdzinošu efektu. Tā neliedz saprast, ka tāda izvēle būtu daudz veselīgāka, tomēr pastāv uz savu - šobrīd vajag kaut ko sāļu un smagu. Neizdibināmu iemeslu dēļ organisms alkst pēc mūžīgi pelēkas pēcpusdienas, kas nomācoši krēslo, bet nesatumst līdz zvaigžņu nestam mieram. Prasās pēc asarām par neko un visu. Prāts izjūt nepārprotamu tieksmi aizmirst sevi un ļauties pasaules drūmumam, kas lēni, kā smagnēja gāze nostājas pie kājām un vilina tajā gremdēt apziņas raito zobratu mehānismu. Prasās pēc tukšuma.

Bet pats baisākais ir fakts, ka nekā izteikšana vārdos to nemazina un neizkliedē.

Balts

Šķiet, ka beidzot ziema nolēmusi uzkavēties ilgāk par pāris stundām pat galvaspilsētas ielās. Liekot galvu uz spilvena, vēlējos pamosties no gaismas, kas piepildītu istabu, it kā sakot - laiks celties. Rīts pienāca nu ne gluži tāds. Pēc pakšķiem uz palodzes malas nospriedu, ka līst. Kārtējo reizi. Lai gan, ja drīkst palikt istabā, man pret to īpašu iebildumu nav arī aukstā laikā. Tomēr par pārsteigumu (šoziem fakts, ka ir janvāris, šķiet, daudzviet ar mūsu klimata joslai tipiskām laikapstākļu pazīmēm neasociējas) lietus vietā ieraudzīju baltas, smalkas sniegpārslas. Tagad pamostoties gribēšu redzēt zemi joprojām apsegtu. Ceru, ka šoreiz daba nepievils..