Dzīve un internets

Nu tā, redz, ir ar tām sēžamlietām. Ja gribas apkārt skraidīt (braukāt) un vasaru baudīt, tad ar ikdienas datorizklaidēm, kas padara vienmuļās dienas ciešamākas, tā ir, kā ir.. Esmu sapratusi, ka klusais uzstādījums izdarīt ierakstus regulāri ir ārkārtīgi grūti realizējams. Tad nu priecājamies par to, ka patiesībā jau nav nekādas vajadzības pēc šādas atkarību izraisošas darbošanās, un ejam lietū klausīties, debesīs šūpoties!

Tie dīvainie brīži

Dažkārt iznāk tā, ka pamostoties gribas dziedāt. Nevis klausīties mūziku, bet tieši dziedāt. Nez, tas liecina par sava veida narcisismu vai arī to var uzskatīt par labu lietu?

Atkal saule

Pēc tām lietainajām dienām zilas debesis ar mākoņu pušķīšiem un lapu čaboņu vējā tā vien aicina klausīties Richie Havens "Here Comes The Sun" un smaidīt pa visu ģīmi. Reizēm taču uznāk tādi brīži, ka šķiet - pasaule nevarētu būt ideālāka..

Nogurums

Ne velti cilvēki izdomājuši gulēt pa nakti. Jā, nu, pirmkārt jau tumšs - grūti strādāt, nebaidoties sevi savainot. Bet, otrkārt, atpūta ir daudz efektīvāka. Gaismā tomēr kārtīgi izgulēties nevar. Stundu skaits it kā tas pats, bet sajūta ārkārtīgi miegaina. To es tagad iz pieredzes saku.

Nakts burvīgums turpinās

Aizgāju čučēt (tiešām čučēt - apskāvu spilvenu un kārtīgi saritinājos kamoliņā) šorīt, gaismai austot. Bija nedaudz pāri pieciem un atkal lija. Tādu šūpuļdziesmu grēks neizmantot, it īpaši, ja visa nakts jau aizvadīta, klausoties šajās skaņās. Mērens vējš un lietus ir pilsētas alternatīva jūrai. Gandrīz meditācija.

Un tagad! Izskatās, ka ar nelielu devu fizisko aktivitāšu vien nepietiek, lai cilvēkam "riepiņa" pazustu. Ir jāizskauž arī neveselīgie ēšanas paradumi. Tāpēc šodien kompromiss! Brokastīs varenā auzu pārsla ar ķecerīgo ievārījumu uzdejos tango.

Jauna diena, jauna nedēļa

Šodien līdz ar pamošanos dienā ienāca nedaudz apātijas. Kafijas krūzē noslīkusi mini muša pielipa pie pirksta, kad makšķerēju to laukā no gaišbrūnā šķidruma. Vienu sekundes desmitdaļu pat smadzenēs pavīdēja tāds kā žēlums par nesaprātīgo radību. Bet tas arī viss. Tagad uz šķīvja malas tā atgādina izķēmotu bitīti Maju/Maiju (kā nu kuram labpatīk). Trūkst tikai sīka skārda spainīša medum.

Būtu tik brīnumjauki gribēt būt ārā, kādā smilgām saaugušā pļavā, kur smalkie stiebri, vējā liecoties, glaužas gar ādu. Būt dabā un vienkārši baudīt mākoņu tēlus debesīs, kad pēdējā aizraujošās grāmatas nodaļa izlasīta un pārdomāta. Būt slaidai un skaistai, ietērptai plandošā kleitā. Valkāt smaidu sejā visas dienas garumā. Šūpot basas kājas saulē sasildītā upē un laist meldru kuģīšus pa straumi.

Kāpēc mēs tik bieži ignorējam tās lietas, kas padarītu mūs laimīgus, sniegtu gandarījuma sajūtu? Kāpēc tika izgudrotas sasodītās bailes no darīšanas? Ak, jā! Un man vairs nepatīk slinkums.

Šķīstošā kafija

Kā var zināt, kurš ceļš ir pareizais? Reizēm, ejot pa to lielo un taisno šoseju, var ieraudzīt kādu satriecoši skaistu zemes celiņu, iegriežamies pļavās un mežos. Un, nepaejoties pa turieni, mēs nekad neuzzinātu, vai tur galā nav mūsu sapņu māja, ūdens krastos, ar plašu augļu dārzu un lielu terasi.. Domāju - jāstaigā caur dzīvi kā kaķim. Kur pašam tīk. Galu galā pat senie ēģiptieši zināja, cik tie dzīvnieki gudri.

Rozā Floids

Sailgojos pēc sudoku un Pink Floyd mūzikas. Vēl tikai jāsaņemas un jāiziet nopirkt saldējumu. Tādu baltu, krēmīgu, ar rozīnēm. Tad būs perfekta sestdienas pēcpusdiena..

Izrādās - piektdiena!

Jā, šķita, ka pamostos ceturtdienā, bet ar laiku nāca atklāsme par īsteno dienas nosaukumu. Redzējāt debesis? Šodien staigājami smaidāmā diena. Tam par godu arī labā kompānijā tika ieturētas pusdienas Grīziņkalna koku paēnā (nu labi, mākoņu dēļ jau ēna bija visur, bet tas tā poētiski skan..). Nostaigājusies un nogurusi nolēmu mājup braukt. Iekārtojos uz kāpnītēm savā mīļākajā 6.tramvaja pieturā (Brīvības iela) un laimīgi dungoju "Kā senā dziesmā". Pēkšņi piečāpo vīrelis rūtainā kreklā un saka - esot jābrauc uz Ropažiem; tur koncerts, kurā divi onkas draugi arī dziedot un spēlējot. Nu kā es varēju atteikties? .. Iedomājoties par milzīgu krūzi siltas kafijas ar pienu un vafeļu trubiņām, kas, tikko nopirktas, somā grab! Nekur nav tik labi, kā mājās. Pat Ropažos ne.

Jā, tā ir taisnība.

Jau kopš seniem laikiem mīlu savu māsu. Viņa bija vecāka, skaistāka, gudrāka un, būsim godīgi, reiz arī stiprāka. Bet ne jau tās vien ir viņas labās īpašības. Baibai vienmēr ir bijušas lieliskas idejas attiecībā uz dzīvošanu. Tad nu tiek ņemts vērā Sv.Patrika (jeb visa zaļā) dienas burvīgums un nolemts, ka arī citas krāsas ir pelnījušas pa dienai..

31.07. Tumši zilā jeb indigo diena;

31.08. Sib vakars pirms Zinību jeb Violetās dienas;

1.09. Violetā diena;

9.10. Sarkanā diena;

13.12. Oranžā diena;

12.02. Dzeltenā diena;

17.03. Zaļā diena (bez šaubām..);

1.05. Zilā (debesu) diena.

Papparapappā

Viena maza turku pupa spēlējas ar zīmuļiem. Paņem talkā pildspalvu,- zilus krūmus, māju purvā sazīmē. Atslēga bij' nolauzta, akacī iemesta. Viens. Divi. Trīs. Laiks ir gulēt iet!

jeb

Ļāvos kārdinājumam - apēdu divus gardus kruasānus (šokolāde&karamele). Tagad karstu un ķēpājos pa izbijušu papes kasti. Būs smuki.

Zirņi..

Un šodien tapa zaļas zirņu krelles! Protams, tiek cerēts, ka potenciālie kāpuri neizšķilsies un visu nesaēdīs, jo šī rota paredzēta ziemas saulgriežiem. Zinu - dīvains laiks, kad domāt par Ziemsvētkiem, bet decembrī tāda vispār nebūs. Vajadzēs pagūt izdarīt simtiem citu lietu (kas atliktas uz pēdējo brīdi, bez šaubām). Lai nu kā, jūtos varenu darbu padarījusi,stundām šķirojot kakainās sēkliņas no labajām. Attiecīgi sevi arī atalgoju.Saliku piecas porcijas saldēties un devos izbaudīt vakara peldi.

Kārtējo reizi pieredzēju, ka cilvēki, kas sakās ejam peldēties, patiesībā dodas tikai paplunčāties seklumā un lielāko daļu laika zviln krastā. Ai, ai, ai...

Ha hā! Esmu atpakaļ!

Jā, nepildīju savu nodomu - neizdarīju ierakstu katru dienu.. Bet bija labs iemesls! Vajadzēja saģērbties smukā kleitā un parakstīties laulības apliecībā. Tāda jauka sajūta, zinot, ka tagad divus cilvēkus varēs saukt vienkārši par sievu un vīru, turklāt esmu darījusi kaut ko šīs lietas labā.

Lai nu kā, turpinājās Rīgas mežos iesāktā ogu afēra. Brīvdienās barojos ar lielu devu jāņogu, upeņu un ērkšķogu, kā arī mulsinoša izskata dārza mellenēm. Ak! Avenes un ķirši taču arī bija! Jāatzīst - jutos kā īstā vasarā, kas nebija pieredzēta nu jau vairākus gadus. Sāku jau domāt, ka kļūstu pieaugusi, taču izrādās - vēl ne!

Vasaras lietus..

Kas var būt labāks par šo? Sēdi laimīgi istabā pie atvērta loga. Apkārt spilveni un lakats, kurā ietīties. Lietū mirdzošo lapu smarža savijas ar tējas aromātu un rada dīvainu drošības sajūtu. Fonā skan Bob Robles "Classic Double Double" (http://beemp3.com/download.php?file=1279500&song=Classic+Double+Double). Ar tādu pamatu var sākt darīt lielas lietas.. vai arī kaut ko uzšūt, salāpīt sakrājušos apģērbu kaudzīti, .. varbūt beidzot ķerties pie mālu poda un uzmeistarot kaut ko skulptūrveidīgu. Ak šīs iespējas! Noskatīšos vispirms filmu un tad izlemšu.

Vienā jaukā dienā

Vienā jaukā dienā jeb vakar, tā ap pieciem, izgāju vasaru digitālajā ziepju traukā smelties... Un atnācu pilnu somu niedru stublājiem. Ko ar tādu mantu darīt? Neesmu vēl izdomājusi. Bet lasīt bija vērts kaut vai tādēļ vien, ka sajūta varena. Sēdēt tā savā nodabā un visā nopietnībā šķirot labos kātiņus no sliktajiem. Aizmirsties un kārtīgi izbaudīt procesu. Senos laikos, kad vēl nemācēju rakstīt, iedvesmojos no lielās māsas un ilgi sēdēju pie pelēkas, ķirmju apkošļātas koka lādes, izlikdamās, ka drukāju garus un svarīgus rakstus. Brīnumaini, kā bērniem var stundām neapnikt nodarboties ar kaut ko šķietami vienmuļu un apnicīgu..

Bet bildes arī galu galā dabūju! Un visvairāk iepriecina tās, kas nebija photožopā jābāž.

Sveiciens usiešiem!

Kamēr ASV ļaudis jūk prātā un nezin kādas balles, ģimeņu atkalapvienošanās un cienastus rīko, te ir mierīgs pirmdienas rīts (piedodiet, agra pēcpusdiena). Un man prieks par to.
Galu galā nekur nav tik labi kā mājās. Nekur lietus laikā tā nesmaržo bērzu lapas un meža zemenes. Un patiesībā jau arī cilvēki te ir burvīgi..

Un tā, dāmas un kungi!

Apbrīnojami, apbrīnojami! Ir noticis brīnums!

Pamodos no rīta! Tiešām bija rīts - 9:1o. Pašai milzīgs prieks par tādu pagriezienu dzīvē. Cerams tikai, ka tā nebija vienkārši kļūme līdzšinējā miega sistēmā, kas paredzēja dabisku celšanos tā ap 11-13:oo. Tas gan, protams, būs redzams ar laiku.. Jābūt pacietīgiem un jāgaida.

Bet tikmēr baudām svēto dienu!

Sestdienā!

Juhū! Balkona durvis līdz kājai vaļā, guļamistabā loga atvērums ar diviem skaistiem akmens ķīļiem nostiprināts. Žalūzija pie sienas ar kniepadatām piesprausta, lai neplivinās pa gaisu.. Tagad man pie deguna ir tumšzaļa "bura", vējš matos un jaunākais šī rīta izgudrojums - kafija ar pienu&piparmētru.. Tradīcijas jāsaglabā! Taču laikiem mainoties, tās atļauts nedaudz atsvaidzināt.

P.S. Un tikko tālumā nogranda pērkons! Būs fantastiski, ja atnāks tuvāk un līdzi atvedīs arī kārtīgu vasaras lietu. Cerēsim!

Nosacīts sākums

Skanot SWH Rock un kafijai kairnoši smaržojot, nolemju atzīmēt šo I jūliju ar kādu ziņu blogā, kuru (izrādās!) esmu izveidojusi pirms aptuveni diviem gadiem..

Tātad! Šodienas svarīgo darbu sarakstā:

I Pamosties bez modinātāja un tiešām vēlēties celties;

II Ar prieku saklāt gultu;

III Uzlikt vārīties ūdeni kafijai, izņemt no ledusskapja pienu, sagatavot krūzīti;

IV Atdzīvināt uzticamo biedru datoru un uzmeklēt vasaras fona mūziku;

V  Ķerties pie radošā darba lādes.

Daudz laimes Imanta vārda dienā!