Milzu kašķis

Ak, kāda laime, kāds prieks! Kas to būtu domājis, ka Brīvdabas muzejs, kas visu laiku neuzkrītoši eksistējis bez maz tepat ap stūri (autovadītāju valodā runājot), tiešām ir apmeklēšanas vērts! Ja patiesi pienāktu tik bieži solītais pasaules gals, tur varētu patverties un atsākt ar dabu harmonisku dzīvi. Māsa precīzi piezīmēja, ka tur vismaz visi darbarīki būs saglabājušies. Citādi jau mēs no modernās, elektriskās enerģijas radījumiem vien pārtiekam.

Galvenā tēma tomēr ir cilvēks un viņa instinkti. Skaitāmies taču bara dzīvnieki, tāpat kā vilki, vai ne? Bet, redz, arīdzan tāpat kā pie šiem jaukajiem zvēriņiem, starp mums gadās pa dīvainim, kuram bara dzīve neder. Un man šai sakarā ir vēl grūtāk. Kad sabiedrības apkārt vispār nav, ilgi izvilkt bez melanholijas un cita veida skumjām, nevaru, un.. nu, godīgi sakot, arī negribu.. bet, kad viņi sarodas par daudz vai par ilgu, arī nav labi. Šis nav mājiens, mīļie! Vienkārši riebjas, par kādu raganu pārvēršos, kad ilgāku laiku neesmu palikusi vienatnē. Un vēl no daudzbērnu ģimenes skaitos...

Prasās pēc viena mierīga saullēkta.

Tikai trijatā - mūzika, es un saule.