Un atkal pilnmēness

Mans mīļākais laika posms. Mēness, apaļš un vilinoši mirdzošs, mēro savu ceļu no viena loga rūts stūra uz otru. Protams, tā tikai šķiet, istabā sēžot un izmantojot dabas dāvāto savā labā, šoreiz - kā lampu.. Nu labi, gandrīz vienmēr kā lampu. Vēl viens pluss skaidrām debesīm un laternām, kas ir tieši otrā stāva virtuves līmenī. Mierīgas dabas darbiem, kā mūzikas baudīšanai vai domāšanai, it īpaši pēc sen gaidītas vannas, nekāds papildus apgaismojums nemaz nav vajadzīgs. Lai gan citi to sauc par tumsu, pieķerot mani liekam vārīties ūdeni tējai. Tas bija neviens cits kā mans burvīgais tēvs. Ja brīdi pirms tam būtu pabijusi spilgtā vasaras saulē, tad apkārtne neapšaubāmi liktos piķa melna, bet saskaņā ar dabu tas nemaz nav iespējams, jo abus šos lielumus šķir krēsla.. Vai tad tā nav domāta, lai cilvēks paspētu pierast pie gaidāmās nakts?
Un vēl kas: datormapē beigušās pievienojamās bildes.. Būs jāiet ekspedīcijā meklēt jaunas foto noskaņas.