Biju Ventspils jubilejas svinēšanai pašā degungalā. Priecājos par Čikāgas piecīšiem, kas gan savākušies bija jaunas asinis no tā gala latvju klāsta. Bēgu no nevēlamas ausu traumēšanas ar bezgaumīgu bļaustīšanos sintētiska ritma pavadībā. Piecietu citus nevēlamus trokšņus, kuru starpbrīžos dziedāju līdzi vecajām, labajām Imanta Kalniņa dziesmām. Vēroju "parodiju par Punktiņu" (no P.&Antons)jeb Olgu, kas izdvesa mūsdienu skatuvei, šķiet, piemērotas skaņas un purināja aplīšiem rotātos bruncīšus kā trīsgadīga meitene ar milzu ambīcijām. Salu un brīnījos par māsu, kura šai sakarā izrādīja īstu varonību, pat piedāvādama man savu vienīgo jaku. Bet, nepārprotiet! Cerības netika pieviltas. Piepildītas gan arī ne.. Bet man jau to vispār nebija, tāpēc nudien nežēlojos. Pasākumu var saukt par itin izdevušos, jo dzīvesprieka āķis jau slēpjas attieksmē.
Tomēr par spīti visam vislabākā šķita rīta daļa, kad pilsētu pildīja atsvaidzinoša migla un no mākoņu tīmekļiem centās izspraukties saule.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru