Ceļā uz bērnību

Sēdēju nedaudz vīlusies vecajā tramvajā, ļaujot, lai tas mani ved garām ēku rindām, izpluinītām lapotnēm un mašīnu straumēm,  un centos neklausīties pastiprinātajos ielas trokšņos, ko izteiksmīgi papildināja līdzbraucēju skaļās balsis. Apcerot šādu neveiksmīgu pagriezienu visnotaļ jaukā dienā, prātā uzdūros atmiņai no bērnības. Nevilšus, tāpat kā toreiz, ar acīm cītīgi sekoju zāles stiebriem, kas cauri asfalta plaisām izspraukušies pretī saules gaismai. Ceļa nomalei raksturīgais vienaldzīgums savā ritmiskumā aizrauj un ļauj aizmirsties, paglābjot domas no pārējās apkārtnes ietekmes. Izlecot no šī pilsētnieciskā kāpura, sajutu apņemošu zemes un priežu skuju smaržu. Dzīve atkal šķita sajūsmas vērta. To kā burvju mājiens apliecināja pie atkritumu tvertnēm atstāts koka šūpuļzirdziņš, it kā aicinādams patiešām atgriezties senajās, bezrūpības pilnajās dienās..

Tāda ir dzīve

Tāda ir dzīve - iedomājamies, pasapņojam, noliekam malā un vēlāk atceramies. Bieži vien tikai pēc gadiem, kad šķiet - ir jau par vēlu, bet padošanās domāta gļēvajiem. Ja reiz tiešām gribam, tad varam! Vienkārši lietu kārtība atkarīga no mūsu prioritātēm - tā tas bijis un tā tam būs būt. Atliek tikai cerēt, ka izvēlamies tās pareizi..

Bon Appetit!

It kā..

Jā.. Nu it kā jau nekā jauna nav, ko ierakstīt. Bet pirkstu gali niez, un šeit ir vieglāk sadomāt sakarīgus teikumus nekā no "bēniņiem" jaunu sapni izvilkt. Tur jādomā. Daudz jādomā. Bet Septembris ir tik laipns pret mani - silda ar sauli, ļauj priecāties par putnu dziesmām un mirdzošām lapām, kas tik patīkami šalc, tauriņiem, kas lidinās līdzi, kad tiem iet garām.. Parastās naivās blēņas. Tomēr tas viss liek smaidīt un priecāties par dzīvi. Tie ir dabas mazie komplimenti mums. Un ar tādu atbalstu jau droši vien drīz pierakstīsies arī debešķīgs sapnis..