Un tā baudām pēdējo (Pēdējo!) šī gada augusta sestdienu. Nezinu, kādēļ ļaudis vienmēr uzsvēruši, ka kaut kas ir kaut kā pēdējais, bet, par to iedomājoties, daļiņa nostaļģijas ielaužas arī manī. Tad nu sēroju par to, ka pagājusi šī visnotaļ lieliskā vasara. Bija gandrīz kā tajos senajos laikos, kad ne par ko nevajadzēja raizēties, ja vien skolā pieklājīgas atzīmes. Kopā ar tiesībām nāk papildus atbildība - tā tam būs būt, ja vien nevēlamies piekopt kartona mājiņu dzīves veidu.. Un, lai gan zinu - septembris būs saulains, zeltains, smaržojošu lapu piepildīts un koka ēku omulības piesildīts, tas sev līdzi atvilks vecu linu maisu, no kura kā saritinājušies kāpuri izbirs pienākumi. Ja turēsim tos cieņā un rūpēsimies par tiem, kā nākas, skatīsim tauriņus. Pretējā gadījumā būs tikai beigts tārpiņš. Un tomēr.. Bezrūpības vīnam ir neizsakāmi jauka garša, kas ikdienā mēdz pietrūkt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru