Migla un auzu pārslu putra

Pamodos. Nolēmu, ka tāpat jau vēls un nav vērts steigties ar celšanos - tā veselas trīs reizes. Kad tomēr beidzot saņēmos, izrādījās, ka pulkstenis rāda sešas minūtes pāri astoņiem. Esmu ļoti apmierināta par šādiem bezmodinātāja sasniegumiem. Būs man balvā kafija un brokastu putra. Un mūzika būs. Un iešu to visu ārā uz balkona, jakā satinusies, baudīt. Kā nekā jāatzīmē zinību dienas priekšvakars..

Piens

Pareizi tomēr domā tie, kuri saka - jāmācās no citu kļūdām. Teica man, teica vairākkārt, lai sviežu ārā to ierūgušo pienu. Bet es viņus ignorēju. Un nu.. Nu būtu labāk ticējusi, ka nekā tur nebūs, un izmetusi to žurgu. Bet kārtējo reizi gribējās pašai peļķē iekāpt un pārbaudīt, vai tiešām tur tik slapjš un netīrs ūdens, kā visi runā. Ir. Vēl briesmīgāks. Klīst nostāsti, ka Talsu piens sarūgstot, kā produktam ar tādu nosaukumu pienāktos, bet ar Rīgas piena kombinātu labāk nepīties. Smird bez gala un garšo pēc skāņa suņa..

No otras puses (ja nedomājam par ēdienu, bet morālo baudu), izrādās - jānodzīvo vienā vietā divi gadi un no mājas jāizlien pilnīgā tumsā, lai atklātu, ka ēkas galā ir burvīgs zāles pleķītis, kuru siltas nakts laikā vienatnē var apdzīvot, baudot koku lapu šalkoņu vasaras vējā un zvaigznes debesīs. Esmu apņēmusies turp iegriezties biežāk, varbūt pat dienas laikā.. Ar sviestmaizi un aveņu tēju..

Hmmm...

Un tā baudām pēdējo (Pēdējo!) šī gada augusta sestdienu. Nezinu, kādēļ ļaudis vienmēr uzsvēruši, ka kaut kas ir kaut kā pēdējais, bet, par to iedomājoties, daļiņa nostaļģijas ielaužas arī manī. Tad nu sēroju par to, ka pagājusi šī visnotaļ lieliskā vasara. Bija gandrīz kā tajos senajos laikos, kad ne par ko nevajadzēja raizēties, ja vien skolā pieklājīgas atzīmes. Kopā ar tiesībām nāk papildus atbildība - tā tam būs būt, ja vien nevēlamies piekopt kartona mājiņu dzīves veidu.. Un, lai gan zinu - septembris būs saulains, zeltains, smaržojošu lapu piepildīts un koka ēku omulības piesildīts, tas sev līdzi atvilks vecu linu maisu, no kura kā saritinājušies kāpuri izbirs pienākumi. Ja turēsim tos cieņā un rūpēsimies par tiem, kā nākas, skatīsim tauriņus. Pretējā gadījumā būs tikai beigts tārpiņš. Un tomēr.. Bezrūpības vīnam ir neizsakāmi jauka garša, kas ikdienā mēdz pietrūkt.

Kājas pār palodzi

Reiz sensenos laikos.. Nu labi, jau labi, ja tā kārtīgi padomā, nemaz tik aizvēsturiski sen tas nebija. Reiz, kad man vēl bija mazas, jaukas, klusas, pieklājīgas, izpalīdzīgas, nu vispār, apbrīnojamas, mazas meitenītes reputācija, Latvijas televīzija (atkarīgā, vai neatkarīgā - to gan esmu aizmirsusi) raidīja tādu fantastisku seriālu kā "Kapeņu stāstiņi". Nu, lūk, baudu mūziku (George Harrison - Marwa Blues) un lūkojos mēness virzienā, kājas gar mājas sienu tirinādama un nakts gaisu baudīdama (jā, jā, laptops izkāpis uz palodzes līdzi un ieņēmis sev norādīto vietu - klēpi; un, ja es tagad kritīšu lejā kā tie mini bērni degpunktā un citās briesmīgajās ziņās, šis lidos līdzi). Priekšā lielajam lukturim plivinās visādi mākoņērmi. Un viens no tiem izskatījās pēc jauka cilvēkbērna ar zirgasti. Izskatījās, izskatījās, līdz izķēmojās līdz īgnai, anoreksijas māktai pusaudzei, kas vēl tālāk "attīstījās" par galīgi izģindušu kapeņstāstiņu ievada varoni. Nez, kāpēc mūsdineās vairs neko tādu neraida? Varbūt arī es televizoru tad ieslēgtu biežāk nekā reizi mēnesī.. Vispār jau jāieslēdz ir; paši saprotat - maksāt un nelietot nopirkto pakalpojumu ir tas pats,kas sviest labu ēdienu ārā, apzinoties, ka ir tūkstošiem cilvēku, kam tajā pašā laikā vēderi no bada kā bungas uzpūtušies..

Nu, protams, bez  lietus uz monitora jau iztikt nevarēja, bet es neko nesaku, kamēr kājas sausas, tikmēr ir labi..

Milzu kašķis

Ak, kāda laime, kāds prieks! Kas to būtu domājis, ka Brīvdabas muzejs, kas visu laiku neuzkrītoši eksistējis bez maz tepat ap stūri (autovadītāju valodā runājot), tiešām ir apmeklēšanas vērts! Ja patiesi pienāktu tik bieži solītais pasaules gals, tur varētu patverties un atsākt ar dabu harmonisku dzīvi. Māsa precīzi piezīmēja, ka tur vismaz visi darbarīki būs saglabājušies. Citādi jau mēs no modernās, elektriskās enerģijas radījumiem vien pārtiekam.

Galvenā tēma tomēr ir cilvēks un viņa instinkti. Skaitāmies taču bara dzīvnieki, tāpat kā vilki, vai ne? Bet, redz, arīdzan tāpat kā pie šiem jaukajiem zvēriņiem, starp mums gadās pa dīvainim, kuram bara dzīve neder. Un man šai sakarā ir vēl grūtāk. Kad sabiedrības apkārt vispār nav, ilgi izvilkt bez melanholijas un cita veida skumjām, nevaru, un.. nu, godīgi sakot, arī negribu.. bet, kad viņi sarodas par daudz vai par ilgu, arī nav labi. Šis nav mājiens, mīļie! Vienkārši riebjas, par kādu raganu pārvēršos, kad ilgāku laiku neesmu palikusi vienatnē. Un vēl no daudzbērnu ģimenes skaitos...

Prasās pēc viena mierīga saullēkta.

Tikai trijatā - mūzika, es un saule.

Pilsēta ar rītdienu

Biju Ventspils jubilejas svinēšanai pašā degungalā. Priecājos par Čikāgas piecīšiem, kas gan savākušies bija jaunas asinis no tā gala latvju klāsta. Bēgu no nevēlamas ausu traumēšanas ar bezgaumīgu bļaustīšanos sintētiska ritma pavadībā. Piecietu citus nevēlamus trokšņus, kuru starpbrīžos dziedāju līdzi vecajām, labajām Imanta Kalniņa dziesmām. Vēroju "parodiju par Punktiņu" (no P.&Antons)jeb Olgu, kas izdvesa mūsdienu skatuvei, šķiet, piemērotas skaņas un purināja aplīšiem rotātos bruncīšus kā trīsgadīga meitene ar milzu ambīcijām. Salu un brīnījos par māsu, kura šai sakarā izrādīja īstu varonību, pat piedāvādama man savu vienīgo jaku. Bet, nepārprotiet! Cerības netika pieviltas. Piepildītas gan arī ne.. Bet man jau to vispār nebija, tāpēc nudien nežēlojos. Pasākumu var saukt par itin izdevušos, jo dzīvesprieka āķis jau slēpjas attieksmē.

Tomēr par spīti visam vislabākā šķita rīta daļa, kad pilsētu pildīja atsvaidzinoša migla un no mākoņu tīmekļiem centās izspraukties saule.