Reiz sensenos laikos.. Nu labi, jau labi, ja tā kārtīgi padomā, nemaz tik aizvēsturiski sen tas nebija. Reiz, kad man vēl bija mazas, jaukas, klusas, pieklājīgas, izpalīdzīgas, nu vispār, apbrīnojamas, mazas meitenītes reputācija, Latvijas televīzija (atkarīgā, vai neatkarīgā - to gan esmu aizmirsusi) raidīja tādu fantastisku seriālu kā "Kapeņu stāstiņi". Nu, lūk, baudu mūziku (George Harrison - Marwa Blues) un lūkojos mēness virzienā, kājas gar mājas sienu tirinādama un nakts gaisu baudīdama (jā, jā, laptops izkāpis uz palodzes līdzi un ieņēmis sev norādīto vietu - klēpi; un, ja es tagad kritīšu lejā kā tie mini bērni degpunktā un citās briesmīgajās ziņās, šis lidos līdzi). Priekšā lielajam lukturim plivinās visādi mākoņērmi. Un viens no tiem izskatījās pēc jauka cilvēkbērna ar zirgasti. Izskatījās, izskatījās, līdz izķēmojās līdz īgnai, anoreksijas māktai pusaudzei, kas vēl tālāk "attīstījās" par galīgi izģindušu kapeņstāstiņu ievada varoni. Nez, kāpēc mūsdineās vairs neko tādu neraida? Varbūt arī es televizoru tad ieslēgtu biežāk nekā reizi mēnesī.. Vispār jau jāieslēdz ir; paši saprotat - maksāt un nelietot nopirkto pakalpojumu ir tas pats,kas sviest labu ēdienu ārā, apzinoties, ka ir tūkstošiem cilvēku, kam tajā pašā laikā vēderi no bada kā bungas uzpūtušies..
Nu, protams, bez lietus uz monitora jau iztikt nevarēja, bet es neko nesaku, kamēr kājas sausas, tikmēr ir labi..
Eu, kad es varēšu pie tevis ciemā doties? :)
AtbildētDzēst