Pareizi tomēr domā tie, kuri saka - jāmācās no citu kļūdām. Teica man, teica vairākkārt, lai sviežu ārā to ierūgušo pienu. Bet es viņus ignorēju. Un nu.. Nu būtu labāk ticējusi, ka nekā tur nebūs, un izmetusi to žurgu. Bet kārtējo reizi gribējās pašai peļķē iekāpt un pārbaudīt, vai tiešām tur tik slapjš un netīrs ūdens, kā visi runā. Ir. Vēl briesmīgāks. Klīst nostāsti, ka Talsu piens sarūgstot, kā produktam ar tādu nosaukumu pienāktos, bet ar Rīgas piena kombinātu labāk nepīties. Smird bez gala un garšo pēc skāņa suņa..
No otras puses (ja nedomājam par ēdienu, bet morālo baudu), izrādās - jānodzīvo vienā vietā divi gadi un no mājas jāizlien pilnīgā tumsā, lai atklātu, ka ēkas galā ir burvīgs zāles pleķītis, kuru siltas nakts laikā vienatnē var apdzīvot, baudot koku lapu šalkoņu vasaras vējā un zvaigznes debesīs. Esmu apņēmusies turp iegriezties biežāk, varbūt pat dienas laikā.. Ar sviestmaizi un aveņu tēju..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru