Varbūt saprotat

Prāts kā no murgainas slīkšņas

Purva malā atrāpies un bezspēkā atkritis.

Attapties. Piecelties tukšumā,

Redzēt saldu noliegumu acu priekšā - 

Gaiša dzidra migla vienmērīgi sastindzinājusi pasauli.

Viens plakstiņa vēziens. Nākamais.

Būt pie samaņas un atpazīt īstenību.

Baltajos palagos zūd jēga, un..

Pat akmens grīda vairs nešķiet atbalsts pietiekošs.

Kā sviestmaižu gruži kaisles druskas

Izslīd atmiņas ūdeņos tik liegi

Kā palsi zīda pavedieni caur nosalušiem pirkstiem.

Ķermenis pretojas. Negrib atzīties.

Līdz smadzenes iezīžas katrā šūnā

Kā mēris, tracinot mieru, alkdams panikas.

Sirds un sviedri. Atklāsme ieskrienas apdullinošos

dārdošu vagonu ritmos. Un nepāriet.

Nāves deja bez lieciniekiem. Ar vainas apziņu.

Reibums. Riebums. Rīboņa turpinās.

Tā neizzūd, neizgaist, nebeidzas.

Tā jāiemīl, lai dzīvotu, bet jāsavalda

un badā jāmērdē, lai izdzīvotu.

Izvēles vidū

Un tad uznāk tāds mirklis, kad, šķiet, apātija ir labākais, kas dzīves ēdienkartē atrodams. Jā, garšo arī smiekli un vēja nesta lapu šalkoņa pļavu svaigajā gaisā, garšo peldes negaisa sabangotā jūrā un garšo arī cilvēku mirdzošie skatieni. Tomēr apetīte ir savāda padarīšana. Tā ļauj atcerēties, cik ļoti citkārt kārojies tās gaišās un saulainās uzkodas ar spēcinošu un izteikti atspirdzinošu efektu. Tā neliedz saprast, ka tāda izvēle būtu daudz veselīgāka, tomēr pastāv uz savu - šobrīd vajag kaut ko sāļu un smagu. Neizdibināmu iemeslu dēļ organisms alkst pēc mūžīgi pelēkas pēcpusdienas, kas nomācoši krēslo, bet nesatumst līdz zvaigžņu nestam mieram. Prasās pēc asarām par neko un visu. Prāts izjūt nepārprotamu tieksmi aizmirst sevi un ļauties pasaules drūmumam, kas lēni, kā smagnēja gāze nostājas pie kājām un vilina tajā gremdēt apziņas raito zobratu mehānismu. Prasās pēc tukšuma.

Bet pats baisākais ir fakts, ka nekā izteikšana vārdos to nemazina un neizkliedē.

Balts

Šķiet, ka beidzot ziema nolēmusi uzkavēties ilgāk par pāris stundām pat galvaspilsētas ielās. Liekot galvu uz spilvena, vēlējos pamosties no gaismas, kas piepildītu istabu, it kā sakot - laiks celties. Rīts pienāca nu ne gluži tāds. Pēc pakšķiem uz palodzes malas nospriedu, ka līst. Kārtējo reizi. Lai gan, ja drīkst palikt istabā, man pret to īpašu iebildumu nav arī aukstā laikā. Tomēr par pārsteigumu (šoziem fakts, ka ir janvāris, šķiet, daudzviet ar mūsu klimata joslai tipiskām laikapstākļu pazīmēm neasociējas) lietus vietā ieraudzīju baltas, smalkas sniegpārslas. Tagad pamostoties gribēšu redzēt zemi joprojām apsegtu. Ceru, ka šoreiz daba nepievils..

Minimālisms

Hmm, laikam jau manī ir kaut kas no minimālisma. Dzīves audekls vienkārši nevar būt pārpildīts. Nu labi. Patiesībā jau daudziem tas nešķistu ne līdz pusei piepildīts, bet savādāk ir bezgala grūti. Izrādās, ja ir dažas sociālas aktivitātes, kas padara dzīvi krāšņāku, nevis liek pārdomāt "Into the Wild" sižetu, kārdinošai liekoties idejai to zināmā līmenī īstenot, tieksme klabināt pa datora taustiņiem nav tik liela. Lai gan reizēm tomēr uznāk ilgas pēc mazajiem klikšķiem, kas sprēgā zem pirkstu galiem, radot vārdus spožā ekrānā..

Un atkal pilnmēness

Mans mīļākais laika posms. Mēness, apaļš un vilinoši mirdzošs, mēro savu ceļu no viena loga rūts stūra uz otru. Protams, tā tikai šķiet, istabā sēžot un izmantojot dabas dāvāto savā labā, šoreiz - kā lampu.. Nu labi, gandrīz vienmēr kā lampu. Vēl viens pluss skaidrām debesīm un laternām, kas ir tieši otrā stāva virtuves līmenī. Mierīgas dabas darbiem, kā mūzikas baudīšanai vai domāšanai, it īpaši pēc sen gaidītas vannas, nekāds papildus apgaismojums nemaz nav vajadzīgs. Lai gan citi to sauc par tumsu, pieķerot mani liekam vārīties ūdeni tējai. Tas bija neviens cits kā mans burvīgais tēvs. Ja brīdi pirms tam būtu pabijusi spilgtā vasaras saulē, tad apkārtne neapšaubāmi liktos piķa melna, bet saskaņā ar dabu tas nemaz nav iespējams, jo abus šos lielumus šķir krēsla.. Vai tad tā nav domāta, lai cilvēks paspētu pierast pie gaidāmās nakts?
Un vēl kas: datormapē beigušās pievienojamās bildes.. Būs jāiet ekspedīcijā meklēt jaunas foto noskaņas.

Ceļā uz bērnību

Sēdēju nedaudz vīlusies vecajā tramvajā, ļaujot, lai tas mani ved garām ēku rindām, izpluinītām lapotnēm un mašīnu straumēm,  un centos neklausīties pastiprinātajos ielas trokšņos, ko izteiksmīgi papildināja līdzbraucēju skaļās balsis. Apcerot šādu neveiksmīgu pagriezienu visnotaļ jaukā dienā, prātā uzdūros atmiņai no bērnības. Nevilšus, tāpat kā toreiz, ar acīm cītīgi sekoju zāles stiebriem, kas cauri asfalta plaisām izspraukušies pretī saules gaismai. Ceļa nomalei raksturīgais vienaldzīgums savā ritmiskumā aizrauj un ļauj aizmirsties, paglābjot domas no pārējās apkārtnes ietekmes. Izlecot no šī pilsētnieciskā kāpura, sajutu apņemošu zemes un priežu skuju smaržu. Dzīve atkal šķita sajūsmas vērta. To kā burvju mājiens apliecināja pie atkritumu tvertnēm atstāts koka šūpuļzirdziņš, it kā aicinādams patiešām atgriezties senajās, bezrūpības pilnajās dienās..

Tāda ir dzīve

Tāda ir dzīve - iedomājamies, pasapņojam, noliekam malā un vēlāk atceramies. Bieži vien tikai pēc gadiem, kad šķiet - ir jau par vēlu, bet padošanās domāta gļēvajiem. Ja reiz tiešām gribam, tad varam! Vienkārši lietu kārtība atkarīga no mūsu prioritātēm - tā tas bijis un tā tam būs būt. Atliek tikai cerēt, ka izvēlamies tās pareizi..

Bon Appetit!