Izrādās - piektdiena!

Jā, šķita, ka pamostos ceturtdienā, bet ar laiku nāca atklāsme par īsteno dienas nosaukumu. Redzējāt debesis? Šodien staigājami smaidāmā diena. Tam par godu arī labā kompānijā tika ieturētas pusdienas Grīziņkalna koku paēnā (nu labi, mākoņu dēļ jau ēna bija visur, bet tas tā poētiski skan..). Nostaigājusies un nogurusi nolēmu mājup braukt. Iekārtojos uz kāpnītēm savā mīļākajā 6.tramvaja pieturā (Brīvības iela) un laimīgi dungoju "Kā senā dziesmā". Pēkšņi piečāpo vīrelis rūtainā kreklā un saka - esot jābrauc uz Ropažiem; tur koncerts, kurā divi onkas draugi arī dziedot un spēlējot. Nu kā es varēju atteikties? .. Iedomājoties par milzīgu krūzi siltas kafijas ar pienu un vafeļu trubiņām, kas, tikko nopirktas, somā grab! Nekur nav tik labi, kā mājās. Pat Ropažos ne.