Sēdēju nedaudz vīlusies vecajā tramvajā, ļaujot, lai tas mani ved garām ēku rindām, izpluinītām lapotnēm un mašīnu straumēm, un centos neklausīties pastiprinātajos ielas trokšņos, ko izteiksmīgi papildināja līdzbraucēju skaļās balsis. Apcerot šādu neveiksmīgu pagriezienu visnotaļ jaukā dienā, prātā uzdūros atmiņai no bērnības. Nevilšus, tāpat kā toreiz, ar acīm cītīgi sekoju zāles stiebriem, kas cauri asfalta plaisām izspraukušies pretī saules gaismai. Ceļa nomalei raksturīgais vienaldzīgums savā ritmiskumā aizrauj un ļauj aizmirsties, paglābjot domas no pārējās apkārtnes ietekmes. Izlecot no šī pilsētnieciskā kāpura, sajutu apņemošu zemes un priežu skuju smaržu. Dzīve atkal šķita sajūsmas vērta. To kā burvju mājiens apliecināja pie atkritumu tvertnēm atstāts koka šūpuļzirdziņš, it kā aicinādams patiešām atgriezties senajās, bezrūpības pilnajās dienās..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru