Un atkal pilnmēness

Mans mīļākais laika posms. Mēness, apaļš un vilinoši mirdzošs, mēro savu ceļu no viena loga rūts stūra uz otru. Protams, tā tikai šķiet, istabā sēžot un izmantojot dabas dāvāto savā labā, šoreiz - kā lampu.. Nu labi, gandrīz vienmēr kā lampu. Vēl viens pluss skaidrām debesīm un laternām, kas ir tieši otrā stāva virtuves līmenī. Mierīgas dabas darbiem, kā mūzikas baudīšanai vai domāšanai, it īpaši pēc sen gaidītas vannas, nekāds papildus apgaismojums nemaz nav vajadzīgs. Lai gan citi to sauc par tumsu, pieķerot mani liekam vārīties ūdeni tējai. Tas bija neviens cits kā mans burvīgais tēvs. Ja brīdi pirms tam būtu pabijusi spilgtā vasaras saulē, tad apkārtne neapšaubāmi liktos piķa melna, bet saskaņā ar dabu tas nemaz nav iespējams, jo abus šos lielumus šķir krēsla.. Vai tad tā nav domāta, lai cilvēks paspētu pierast pie gaidāmās nakts?
Un vēl kas: datormapē beigušās pievienojamās bildes.. Būs jāiet ekspedīcijā meklēt jaunas foto noskaņas.

Ceļā uz bērnību

Sēdēju nedaudz vīlusies vecajā tramvajā, ļaujot, lai tas mani ved garām ēku rindām, izpluinītām lapotnēm un mašīnu straumēm,  un centos neklausīties pastiprinātajos ielas trokšņos, ko izteiksmīgi papildināja līdzbraucēju skaļās balsis. Apcerot šādu neveiksmīgu pagriezienu visnotaļ jaukā dienā, prātā uzdūros atmiņai no bērnības. Nevilšus, tāpat kā toreiz, ar acīm cītīgi sekoju zāles stiebriem, kas cauri asfalta plaisām izspraukušies pretī saules gaismai. Ceļa nomalei raksturīgais vienaldzīgums savā ritmiskumā aizrauj un ļauj aizmirsties, paglābjot domas no pārējās apkārtnes ietekmes. Izlecot no šī pilsētnieciskā kāpura, sajutu apņemošu zemes un priežu skuju smaržu. Dzīve atkal šķita sajūsmas vērta. To kā burvju mājiens apliecināja pie atkritumu tvertnēm atstāts koka šūpuļzirdziņš, it kā aicinādams patiešām atgriezties senajās, bezrūpības pilnajās dienās..

Tāda ir dzīve

Tāda ir dzīve - iedomājamies, pasapņojam, noliekam malā un vēlāk atceramies. Bieži vien tikai pēc gadiem, kad šķiet - ir jau par vēlu, bet padošanās domāta gļēvajiem. Ja reiz tiešām gribam, tad varam! Vienkārši lietu kārtība atkarīga no mūsu prioritātēm - tā tas bijis un tā tam būs būt. Atliek tikai cerēt, ka izvēlamies tās pareizi..

Bon Appetit!

It kā..

Jā.. Nu it kā jau nekā jauna nav, ko ierakstīt. Bet pirkstu gali niez, un šeit ir vieglāk sadomāt sakarīgus teikumus nekā no "bēniņiem" jaunu sapni izvilkt. Tur jādomā. Daudz jādomā. Bet Septembris ir tik laipns pret mani - silda ar sauli, ļauj priecāties par putnu dziesmām un mirdzošām lapām, kas tik patīkami šalc, tauriņiem, kas lidinās līdzi, kad tiem iet garām.. Parastās naivās blēņas. Tomēr tas viss liek smaidīt un priecāties par dzīvi. Tie ir dabas mazie komplimenti mums. Un ar tādu atbalstu jau droši vien drīz pierakstīsies arī debešķīgs sapnis..

Migla un auzu pārslu putra

Pamodos. Nolēmu, ka tāpat jau vēls un nav vērts steigties ar celšanos - tā veselas trīs reizes. Kad tomēr beidzot saņēmos, izrādījās, ka pulkstenis rāda sešas minūtes pāri astoņiem. Esmu ļoti apmierināta par šādiem bezmodinātāja sasniegumiem. Būs man balvā kafija un brokastu putra. Un mūzika būs. Un iešu to visu ārā uz balkona, jakā satinusies, baudīt. Kā nekā jāatzīmē zinību dienas priekšvakars..

Piens

Pareizi tomēr domā tie, kuri saka - jāmācās no citu kļūdām. Teica man, teica vairākkārt, lai sviežu ārā to ierūgušo pienu. Bet es viņus ignorēju. Un nu.. Nu būtu labāk ticējusi, ka nekā tur nebūs, un izmetusi to žurgu. Bet kārtējo reizi gribējās pašai peļķē iekāpt un pārbaudīt, vai tiešām tur tik slapjš un netīrs ūdens, kā visi runā. Ir. Vēl briesmīgāks. Klīst nostāsti, ka Talsu piens sarūgstot, kā produktam ar tādu nosaukumu pienāktos, bet ar Rīgas piena kombinātu labāk nepīties. Smird bez gala un garšo pēc skāņa suņa..

No otras puses (ja nedomājam par ēdienu, bet morālo baudu), izrādās - jānodzīvo vienā vietā divi gadi un no mājas jāizlien pilnīgā tumsā, lai atklātu, ka ēkas galā ir burvīgs zāles pleķītis, kuru siltas nakts laikā vienatnē var apdzīvot, baudot koku lapu šalkoņu vasaras vējā un zvaigznes debesīs. Esmu apņēmusies turp iegriezties biežāk, varbūt pat dienas laikā.. Ar sviestmaizi un aveņu tēju..

Hmmm...

Un tā baudām pēdējo (Pēdējo!) šī gada augusta sestdienu. Nezinu, kādēļ ļaudis vienmēr uzsvēruši, ka kaut kas ir kaut kā pēdējais, bet, par to iedomājoties, daļiņa nostaļģijas ielaužas arī manī. Tad nu sēroju par to, ka pagājusi šī visnotaļ lieliskā vasara. Bija gandrīz kā tajos senajos laikos, kad ne par ko nevajadzēja raizēties, ja vien skolā pieklājīgas atzīmes. Kopā ar tiesībām nāk papildus atbildība - tā tam būs būt, ja vien nevēlamies piekopt kartona mājiņu dzīves veidu.. Un, lai gan zinu - septembris būs saulains, zeltains, smaržojošu lapu piepildīts un koka ēku omulības piesildīts, tas sev līdzi atvilks vecu linu maisu, no kura kā saritinājušies kāpuri izbirs pienākumi. Ja turēsim tos cieņā un rūpēsimies par tiem, kā nākas, skatīsim tauriņus. Pretējā gadījumā būs tikai beigts tārpiņš. Un tomēr.. Bezrūpības vīnam ir neizsakāmi jauka garša, kas ikdienā mēdz pietrūkt.