Prāts kā no murgainas slīkšņas
Purva malā atrāpies un bezspēkā atkritis.
Attapties. Piecelties tukšumā,
Redzēt saldu noliegumu acu priekšā -
Gaiša dzidra migla vienmērīgi sastindzinājusi pasauli.
Viens plakstiņa vēziens. Nākamais.
Būt pie samaņas un atpazīt īstenību.
Baltajos palagos zūd jēga, un..
Pat akmens grīda vairs nešķiet atbalsts pietiekošs.
Kā sviestmaižu gruži kaisles druskas
Izslīd atmiņas ūdeņos tik liegi
Kā palsi zīda pavedieni caur nosalušiem pirkstiem.
Ķermenis pretojas. Negrib atzīties.
Līdz smadzenes iezīžas katrā šūnā
Kā mēris, tracinot mieru, alkdams panikas.
Sirds un sviedri. Atklāsme ieskrienas apdullinošos
dārdošu vagonu ritmos. Un nepāriet.
Nāves deja bez lieciniekiem. Ar vainas apziņu.
Reibums. Riebums. Rīboņa turpinās.
Tā neizzūd, neizgaist, nebeidzas.
Tā jāiemīl, lai dzīvotu, bet jāsavalda
un badā jāmērdē, lai izdzīvotu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru