Un tad uznāk tāds mirklis, kad, šķiet, apātija ir labākais, kas dzīves ēdienkartē atrodams. Jā, garšo arī smiekli un vēja nesta lapu šalkoņa pļavu svaigajā gaisā, garšo peldes negaisa sabangotā jūrā un garšo arī cilvēku mirdzošie skatieni. Tomēr apetīte ir savāda padarīšana. Tā ļauj atcerēties, cik ļoti citkārt kārojies tās gaišās un saulainās uzkodas ar spēcinošu un izteikti atspirdzinošu efektu. Tā neliedz saprast, ka tāda izvēle būtu daudz veselīgāka, tomēr pastāv uz savu - šobrīd vajag kaut ko sāļu un smagu. Neizdibināmu iemeslu dēļ organisms alkst pēc mūžīgi pelēkas pēcpusdienas, kas nomācoši krēslo, bet nesatumst līdz zvaigžņu nestam mieram. Prasās pēc asarām par neko un visu. Prāts izjūt nepārprotamu tieksmi aizmirst sevi un ļauties pasaules drūmumam, kas lēni, kā smagnēja gāze nostājas pie kājām un vilina tajā gremdēt apziņas raito zobratu mehānismu. Prasās pēc tukšuma.
Bet pats baisākais ir fakts, ka nekā izteikšana vārdos to nemazina un neizkliedē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru